Latvieši: Atšķirības starp versijām

Šis raksts ir par nāciju. Par citām jēdziena Latvietis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Latvieši (lībiešu: lețlizt) ir Eiropas valsts nācija un Latvijas pamatiedzīvotāji, kas pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem veidoja vairākumu (62,1%, 1,284 miljoni)^[14] no kopējā Latvijas iedzīvotāju kopskaita. Gandrīz visiem latviešiem dzimtā valoda ir pie indoeiropiešu valodu baltu valodu grupas piederošā latviešu valoda. Mūsdienu latviešu tauta pakāpeniski izveidojās viduslaiku Livonijas vidus un dienvidu daļā, latgaļiem saplūstot ar citiem baltu etnosiem (zemgaļiem, sēļiem un kuršiem), kā arī Baltijas somiem (lībiešiem un vendiem). Plašākā nozīmē pie latviešu politiskās nācijas pieder arī citas etniskās izcelsmes Latvijas pilsoņi. Tiek lēsts, ka gandrīz 300 tūkstoši jeb aptuveni piektā daļa etnisko latviešu un viņu pēcnācēju patlaban dzīvo ārpus Latvijas, galvenokārt ASV, Apvienotajā Karalistē, Īrijā, Austrālijā, Krievijā un Kanādā.

Vārds „latvietis” kļuva izplatīts 19. gadsimtā, izspiežot no aprites jau vismaz kopš 16. gadsimta sastopamo apzīmējumu „latvis” (latīņu: Lotavis),^[15] ko vēlāk no dzejas atkal ieviesa latviešu literārās valodas aktīvajā vārdu krājumā, lielākoties kā apzīmējumu senlatviešiem. Vārds „latvietis” darināts no vārda „latvis”, pievienojot tam galotni „-ietis”. Vārda „latvis” izcelsme ir senāka un neskaidrāka. Iespējams, tas radies no senākām vārda formām *latuvis vai *latavis, kas savukārt atvasinātas no īpašvārdiem *Latuva vai *Latava (salīdzinājumā ar mūsdienu upju nosaukumiem Lietuvā — Latavà, Latuvà, kā arī Lãtupis). Arī vārdā „latgalis” esošā sakne „lat-”, iespējams, cēlusies no kādas vecas upes *Latas nosaukuma, kura izcelsme varētu būt meklējama baltu pirmvalodas saknē „lat-”, kas savukārt nākušas no indoeiropiešu pirmvalodas *lat-, *let-, *lot- ('tecēt'). Vārdi ar līdzīgu sakni sastopami arī citās valodās, piemēram, sengrieķu λάταξ (látaks — 'pile'), senīru laith ('šķidrums, purvs'), (< *lati), lathach ('nogulumi, dubļi') (< *latàkā), sennorvēģu leþja ('māls; atliekas, gļotas') un vecaugšvācu letto ('māls'). No vārda „latvis” cēlies arī latviešu tautas nosaukums citās valodās, piemēram, lietuviešu lãtvis, krievu латыш, poļu lotysz, vācu Lette, angļu Lett, igauņu läti un somu lätti.^[16]

Sākotnēji krustneši par „latvjiem” lībiešu valodas ietekmē sauca vienīgi lībiešu kaimiņu cilti letgaļus (lībiešu: lett, igauņu: läti; latīņu: Lethi, vācu: die Letten). Livonijas krusta karu laikā kristītie letgaļi bija uzticami krustnešu sabiedrotie, tādēļ viņu valoda kļuva par starptautu saziņas valodu (lingua franca) mūsdienu Latvijas teritorijā.^[17] Tā Indriķa hronikas 1206. gada notikumu aprakstā minēts, ka „letiem jeb letgaļiem, kas gan vēl bija pagāni, kristiešu dzīves veids bija pa prātam (vitam christianorum approbantes)” un „viņus arī ar krievu dāvanām nevarēja piedabūt, lai vāciešiem nodara ļaunu”.^[18] Romas pāvesta Honorija III legāts Vilhelms no Modenas 1225. gadā Cēsīs sapulcējušos latviešus un vendus „uzslavēja par to uzticību un nelokāmību, jo tie no brīvas gribas un bez kādām kara jukām pirmie bija pieņēmuši kristīgo ticību un pēc tam nekad nebija aptraipījuši kristības sakramentus kā līvi un igauņi; viņš uzteica letu pazemību un pacietību, kuri Kunga Jēzus Kristus vārdu bija priecīgi nesuši pie igauņiem un citām pagāntautām un daudzus savas tautas piederīgos, kas tikuši nogalināti tās pašas kristīgās ticības dēļ, aizsūtījuši uz mocekļu saimi”.^[19]

Latviešu etnoģenēzē būtiska loma bija kara un bada gadu izraisītajai iedzīvotāju izceļošanai. Kopumā Livonijas periods uzskatāms par labvēlīgu posmu latviešu tautas attīstībā. Ja 13. gadsimta vidū kopējais iedzīvotāju skaits tagadējās Latvijas teritorijā tiek lēsts ap 300 000, tad 16. gadsimta vidū Livonijas Konfederācija bija samērā blīvi apdzīvota zeme. Tā kā par vienu tautu šajā laikā runāt nevar, literatūrā tiek lietots visām šīm maztautām kopīgs apzīmējums „senlatvieši”.^[20] Senākais iespiestais teksts latviešu valodā ir 1507. gadā Leipcigā iespiestā t.s. Gisberta tēvreize.^[21] Lībekas Doma baznīcas dekāna J. Branda pierakstos ir norāde, ka jau Lutera dzīves laikā Rīgas latviešu draudze lietojusi 1525. gadā latviski pārtulkoto luterāņu katķismu, bet tas nav saglabājies. Simona Grūnava „Prūšu hronikā” (1526) atrodama tēvreize, kas visticamāk rakstīta kuršu valodā.^[22] Pirmā rakstos pieminētā latviešu skola 16. gadsimta otrajā pusē Rīgā bija Sv. Jēkaba baznīcas skola, kas no gadsimta beigām darbojās Sv. Jāņa baznīcas pārziņā.

Pirmais plaši zināmais rakstu piemineklis kopīgas latviešu valodas esamībai ir ceļojošā literāta Hāzentētera (Hasentödter) Rīgas apkaimēs pierakstītā tēvreize, kas 1550. gadā publicēta Sebastjana Minstera „Kosmogrāfijā” Bāzelē^[23]:

Taves mus kas tu es ekschan bebbessie Schwetits tows waarz enack mums towe warstibe tows praats bus ka ekschan Debbes ta wursan semmes. Musse benische Manse buth mums schodeen pammate mums muse grake ka mes pammat muse parrabucken Ne webbe mums loune babeckle pett passarge mums nu wusse loune Amen[24]

Oriģinālā latviešu tēvreize varēja būt skanējusi šādi:[nepieciešama atsauce] „Tāvs mūs, kas tu esi iekšā debesī, švētīts tovs vārds, ienāk mums tove valstībe tovs prāts būs kā iekšā Debess tā virsam zemes. Mūsu dienišķo Maizi dod mums šodien pamet mums mūsu grēku kā mēs pamet mūsu parādukiem Neved mūs ļaunā badeklē (=badīgumā) bet pasargā mūs no visa ļauna Āmen.”

1584. gada burvestību apsūdzībā Rīgas sālspūtēju pūšamo vārdu pierakstā bija publicēta kāda latviešu tautasdziesma,^[25] bet 1632./1635. gadā Tērbatas Universitātes profesors Frīdrihs Mēnijs izdeva „Sacerējumu par livoniešu izcelsmi” (Syntagma de origine Livonorum), kurā latviešu tautasdziesma „Mana balta māmulīt” bija iespiesta ar visām notīm.^[26]

Lielo karu dēļ 16.—17. gadsimtā iedzīvotāju skaits atkal samazinājās. Pēc vēsturnieka Edgara Dunsdorfa veiktajām aplēsēm, ap 1700. gadu Latvijas teritorijā dzīvoja tikai 465 000 iedzīvotāju (Kurzemes un Zemgales hercogistē — 209 000, Zviedru Vidzemē — 153 000, Latgalē — 103 000),^[27] no kuriem absolūtais vairākums bija latvieši. Kurzemes mācītājs Pauls Einhorns savos darbos Reformatio gentis Letticae in Ducatu Curlandiae (1636) un Historia Lettica („Latviešu vēsture”) (1649) ar vārdu gentis Lettica jau apzīmēja visus Kurzemē, Zemgalē, Sēlijā, Vidzemē un Latgalē dzīvojošos zemniekus kā „latviešu nāciju” (Lettische Nation).^[28] Latviešu tautas konsolidēšanos būtiski ietekmēja Kokneses prāvesta Ernesta Glika veiktie Jaunās Derības (1685), Vecās Derības (1689) un Lutera mazā katehisma (1699)^[29] tulkojumi latviešu valodā.

1692. gadā vācu dabaspētnieku akadēmija "Leopoldina" publicēja Lentilija apcerējumu par hercoga Jēkaba laika Kurzemes un Zemgales hercogistes ģeogrāfiju un etnogrāfiju "Šis tas ievērības cienīgs par Kurzemi" (latīņu: Curlandiae quedam notabilia). Tajā atrodams šāds latviešu apraksts:^[30]

Kamēr viņi strādā, tie nepārtraukti dzied un tiem ir paradums garāmgājējus no galvas līdz kājām apdziedāt ar turpat uz vietas izdomātu dziesmu. Viņu valodu, kura aiz vietas dažādības ir dažāda, tā jūrmalas iedzīvotāji lieto igauņu, citi atkal citu, sauc par latviešu un lai gan viņu skaita par loti barbarisku un tai nav gandrīz nekā kopēja ar kādu citu valodu un runā viņu arī noteiktā Kurzemes un Vidzemes daļā, tā tad ļoti šaurās robežās, tomēr apbrīnojami, cik piemērotas regulas viņu saista un cik reti viņā atronamas nepareizības. [..] Viņu apģērbs ir diezgan neparasts un daudz dažādāks nekā citā kādā Eiropas novadā. Tai ziņā abēju dzimuma latvieši dara vienādi, ka valkā no lūkiem pītus apavus, kurus sauc par pastalām. Sievietēm gandrīz visā Kurzemē ir tas kopējs, ka viņas nes platas misiņa jostas ar 3 vai 4 rindām baltu, gludu akmentiņu, kurus sauc par čūsku galvām un atrod gar jūrmalu; citas apmet ap pleciem baltu villaini, saspraustu uz krūtīm ar platu, apaļu alvas vai misiņa ripiņu, ko sauc par brēci; villaines galos skan zvārgulīši, tā ka viņu tuvošanos jau iztālēm dzird. Tikdaudz par latviešu raksturu, valodu un apģērbu.[..] Kas vēl atliekas teikt, ir tas, ka kurzemnieki ļoti reti iet kājām, ari zemnieki vai nu jāj vai brauc ratos, kurus paši prot izgatavot tīri no koka, tā ka pie visiem ratiem kopā ar riteņiem neatrasi ne drusciņas dzelzs, vai ziemas laikā brauc kamanās. Arī tie, kas dzīvo pilsētās un baznīcai kaimiņos, tomēr labāk vēlas turp braukt, nekā iet kājām. No dabas viņi ir stipri, muskuļaini un veselīga izskata, taču drusku aukstas sirds.

Milzīgus iedzīvotāju dzīvā spēka zaudējumus izraisīja 1710.—1711. gada Lielais mēris, kurā nomira apmēram puse Latvijas tālaika iedzīvotāju. Izmirušo novadu iedzīvotāju atjaunošanās notika gan dabiskā pieauguma, gan migrācijas rezultātā. Piemēram, grāfs Šeremetjevs savās Piebalgas novada muižās nometinājis demobilizētos krievu karavīrus, bet Mežotnes muižā 1738. gadā nometināti tatāru gūstekņi. Pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II rīkojuma 1766.—1769. gadā Vidzemē Iršu pagastā nometināja 320 vācu zemniekus ar ģimenēm. Latgalē ieceļoja krievu un baltkrievu zemnieki. Lielākā daļa šo ieceļotāju turpmākajos gadsimtos pārlatviskojās, vienīgi pierobežas rajonos Latgalē, Sēlijā un Kurzemē izveidojās stabilas krievu, baltkrievu, lietuviešu un vācu kolonijas. Šajā laikā pārlatviskojās vai pārvācojās lielākā daļa līvu. Sākot no 1729. gada, spēcīgu grūdienu latviešu tautiskās pašapziņas un garīguma attīstībā deva Vidzemes brāļu draudžu kustība, kas tiek uzskatīta par latviešu pirmo tautisko atmodu.^[31] Pirmo latviešu valodā rakstīto vēstures apcerējumu „Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu” 1753. gadā publicēja Vidzemes luterāņu mācītājs Blaufūss.

Izglītotākie un spējīgākie zemnieki, kuriem radās iespēja pamest zemkopību un pārcelties uz dzīvi pilsētās, pārvācojās. 18. gadsimta un 19. gadsimta mijā Rīgā dzīvoja apmēram 10 000 latviešu.^[32] Sargājot viduslaikos iegūtās īpašās korporatīvās privilēģijas nodarboties ar tirdzniecību un amatniecību, Rīgas rāte nepielaida šai jomā no laukiem ieceļojušos latviešus, taču preču pārvadāšana, šķirošana, svēršana, uzglabāšana bija latviešu kompetencē. Šajā laukā darbojās ap 400 ģimeņu pārstāvji, kas bija organizēti tirdzniecības palīgamatos, kuriem vienīgajiem bija tiesības veikt minētos tirdzniecības palīgdarbus.^[33]

Apgaismības laikmeta ideju ietekmē palielinājās interese par latviešu vēsturi, kas reizumis tika idealizēta. Garlībs Merķelis savā 1799. gadā izdotajā darbā „Vidzemes senatne” par „veco latviešu” izskatu 12. gadsimtā rakstīja šādi^[34]:

Vecie latvieši bij lieli augumā, viņiem bij stiprs miesas sastāvs, sārtbrūna seja krāsa, zilas acis, gludi brūni mati, kuŗi nokārās zemu uz viņu pleciem, viņi audzēja bārdu, cik gaŗa tā auga: viņiem tā bij, kā vēl tagad pie daudz zemākām krievu šķirām, vīrišķības un piedzīvojumu zīme, un uz tās viņi lika lielu svaru.

1800. gadā kopējais iedzīvotāju skaits sasniedza 720 000 (Kurzemē un Zemgalē 307 000, Vidzemē 261 000, Latgalē 152 000).^[35] Vienotas literārās latviešu valodas (par pamatu ņemot Vidzemes izloksnes) tapšanas pamatus lika Gothards Frīdrihs Stenders (1714—1796), kura kapakmeni Sunākstes kapos rotā uzraksts „Latwis”.^[36] Viņš savos sacerējumos jau kopš 1754. gada lietoja apzīmējumu „Latweeschi”. Ārpus Livonijas „latvieši” kā tautības apzīmējums pirmo reizi parādījās tikai Leipcigā izdotajā 1790. gada Hībnera „Leksikonā”.^[37]

Sadzīvē ar vārdu „latvieši” šajā laikā apzīmēja nevis tautību, bet gan piederību zemnieku šķirai, neatkarīgi no mājās lietotās valodas — „latvietis” nozīmēja to pašu ko „zemnieks”.^[38]

• 
  Kurzemes jaunava (Virgo Churland, attēls, tapis pirms 1600. gada)
• 
  Latviešu zemnieku pāris 18.—19. gadsimtā klāj sienu kaltēšanai (zīmējums no Broces albuma Monumente)
• 
  Rūjienas draudzes novada iedzīvotāji (Broce, ap 1800)
• 
  Kalsnavas draudzes novada Sausnējas muižas zemnieks ar dēlu (Broce)

Situācija krasi mainījās pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1817. gadā Kurzemes guberņas un 1819. gadā Vidzemes guberņas teritorijā, īpaši pēc zemes reformas, ar kurām Kurzemē 1867. gadā, bet Vidzemē 1868. gadā ar likumu aizliedza klaušas. 1856. gadā Tērbatas Universitātē studējošie latvieši, tai skaitā Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons un Juris Alunāns nodibināja jaunlatviešu kustību, kas aizsāka latviešu tautas pirmo atmodu. Jaunlatviešu galvenais darbības lauks bija publicistika, Krišjāņa Valdemāra Pēterburgā izdotajām „Pēterburgas Avīzēm” bija liela loma latviešu valodas attīstībā un nācijas vienošanā.^[39] No Rietumeiropas ienāca literatūra, kas izplatīja modernā nacionālisma idejas. Tās aizrāva daudzus latviešus. Izveidojās turīgo latviešu lauksaimnieku slānis, kuru pēcnācēji ieguva labu izglītību, daļai saglabājot latvisko identitāti. Līdz ar dzimtcilvēku brīvlaišanu pastiprinājās iedzīvotāju migrācija, nostiprinājās kopīga latviešu valoda, literatūra, kopēja pārnovadu kultūra. Daļa latviešu labākas dzīves meklējumos šajā laikā atstāja Latviju un pārcēlās uz dzīvi Sibīrijā un citās Krievijas guberņās. Līdz 1914. gadam Krievijā izveidojās apmēram 600 lielākas un mazākas latviešu kolonijas.^[40]

Latvijas lielajās ostas un rūpniecības pilsētās savukārt no kaimiņu guberņām ieceļoja daudz krievu, ebreju, poļu, baltkrievu, lietuviešu un igauņu, kas samazināja kopējo latviešu īpatsvaru, tomēr pilsētās tas pieauga iekšējās migrācijas dēļ. Ap 1890. gadu latvieši baltvāciešu vietā kļuva par lielāko nacionālo grupu Rīgā un 1897. gadā jau veidoja 45,0% no strauji augošās lielpilsētas iedzīvotājiem.^[41] Pirmo reizi vēsturē latviešu kultūrā izveidojās pilsētnieciskais dzīvesveids ar plašu pasaules redzējumu. Sociāldemokrātiski orientētā Jaunā strāva ar savu laikrakstu „Dienas Lapa” sekmēja sabiedriskās pašapziņas veidošanos un sieviešu emancipāciju.^[42]

Latviešu politiskās nācijas tapšanu ļoti ietekmēja 1905. gada revolūcija un turpmākie saimnieciskā uzplaukuma gadi, kad latvieši, līdztekus baltvāciešiem un krieviem, dalīja saimniecisko un politisko varu Vidzemes un Kurzemes guberņās.

Pirmais pasaules karš un lielas daļas Kurzemes iedzīvotāju došanās trimdā uz Krieviju 1915. gadā radīja nopietnus draudus latviešu nācijas tālākai pastāvēšanai. Tautas skaitīšanu dati liecina, ka 1914.—1920. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās no 2 552 000 līdz 1 596 100,^[43] tātad bojā gājušo vai Latviju pametušo iedzīvotāju skaits bija gandrīz 1 miljons. Kara izraisītais posts un slimības, kā arī sekojošās Brīvības cīņas un kreisi orientēto latviešu izceļošana uz PSRS stipri samazināja latviešu skaitu Latvijā, tomēr pēc neatkarīgas valsts izveidošanas 1918. gada 18. novembrī latviešu skaits atkal strauji pieauga.

Līdz 1925. gadam no bēgļu gaitām atgriezās 218 000 iedzīvotāju,^[44] no kuriem lielākā daļa bija latvieši. Krievijā palikušie latvieši spēja izveidot aktīvu diasporu un daudzi no viņiem ieņēma augstus amatus PSRS pārvaldes struktūrās, tomēr 1937. un 1938. gadā daļu no viņiem NKVD „Latviešu operācijā” sodīja ar nāvi, pamatojoties uz apsūdzībām par piedalīšanos „Latviešu fašistu organizācijā RKKA” un vadoties no t.s. „Latviešu sarakstiem”. 1926. gada tautas skaitīšanā PSRS bija saskaitīti 151 410 latvieši, bet 1939. gada tautas skaitīšanā — 128 345 latvieši.^[45]

Liela nozīme latviešu nācijas tālākā attīstībā bija Latgales atkalapvienošanās ar pārējām latviešu apdzīvotajām teritorijām 1917.—1920. gadā. Latgaliešu laukstrādnieki pārceļoja uz pārējo Latvijas daļu, saimnieciskā uzplaukuma periodā pēc 1935. gada valstī ieradās arī vismaz 5 tūkstoši laukstrādnieku no Polijas un Lietuvas, no kuriem daļa apmetās uz pastāvīgu dzīvi un strauji pārlatviskojās. Tomēr šajā laika posmā bija arī nozīmīgi Latvijas iedzīvotāju zaudējumi.

Aptuveni 20—30 tūkstoši latviešu šajā laikā reliģisku apsvērumu dēļ emigrēja uz Brazīliju.^[46] Baltvāciešu iekļaušanos latviešu nācijā pārtrauca 1939.—1940. gada piespiedu izceļošana uz Vācijas okupētajiem Polijas apgabaliem, kopējais izceļotāju skaits bija 66 000. Savukārt lielu daļu no Latvijas ebrejiem iznīcināja nacistu okupācijas laikā 1941.—1943. gadā.^[47]

Otrais pasaules karš un neatkarīgas valsts zaudēšana nopietni iedragāja latviešu tautas attīstību. Liela daļa latviešu gāja bojā karadarbības dēļ vai arī pameta valsti 1944.—1945. gadā (ap 250 000), izveidojot spēcīgu diasporu. Tiek lēsts, ka 1945. gadā Latvijā bija palikuši tikai aptuveni 1 600 000 iedzīvotāju.^[44] Atkārtotas turīgāko un izglītotāko Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas 1941. gadā (15 000 cilvēku) un 1949. gadā (53 000 cilvēku) un vienotas padomju tautas (pārkrievošanas) doktrīna iedragāja latviešu tautisko identitāti. Latvijā līdz 1959. gadam uz patstāvīgu dzīvi apmetās ap 410 000 kolonistu no Padomju Savienības, bet līdz 1989. gadam vēl papildu 348 000 ieceļotāju. Latviešu īpatsvars Latvijā samazinājās līdz 52% 1980. gadu beigās.^[48] 1989. gada 23. augustā Latvijas PSR, Lietuvas PSR un Igaunijas PSR Tautas frontes organizēja Baltijas ceļu — demonstrācija pret Molotova—Ribentropa paktu un tā sekām. 1990. gada 18. martā notika pirmās daļēji demokrātiskās Augstākās Padomes vēlēšanas, kurās uzvarēja Tautas fronte. 4. maijā LPSR AP deklarēja Latvijas Republikas atjaunošanu. Pēc 1990. gada ap 158 000 no nesenajiem ieceļotājiem atkal pameta Latviju.^[44] Neatkarības atgūšana 1990.—1991. gadā atjaunoja latviešu valodas un kultūras dominējošo stāvokli, tomēr kā viens no svarīgākajiem tālākās valstsnācijas attīstības uzdevumiem tika pasludināta cittautiešu integrācija un iekļaušanās kopējā Eiropas kultūras un ekonomikas telpā.

Piezīme: * Uzskaite pēc ikdienas valodas
Avots: Tautas skaitīšanu dati^[54][55]

Avots: Centrālā Statistikas biroja datubāze.^[1]

• Katrā valstī tautas skaitīšanu gadi bija nedaudz atšķirīgi.

Latvijā tradicionāli tika celtas baļķu mājas, kuru novietojums bija atkarīgs no reģiona. Rietumlatvijā tās parasti tika celtas atsevišķi vai lokveidā apkārt centrālajam laukumam.^{[nepieciešama atsauce]} 18. un 19. gadsimtā Kurzemē valdošais zemnieku apmetņu tips bija viensētas. Ciemos liela nozīme bija viensētu tradīcijai, atsevišķu sētu uzbūve un iekārtojums Kurzemē bija balstīts uz savrupības principa, proti katrai saimniecības vajadzībai bija paredzēta atsevišķa ēka.^[56]

Zemgalē izplatītākais apmetņu veids 18. un 19. gadsimtā bija guļbūves tehnikā no stūros savienotiem aptēstiem baļķiem celtas viensētas, bet Rīgas līča piekrastē un gar Lietuvas robežu tās bija koncentrētākas un veidoja ciemus. Materiālās kultūras ziņā vērojama pāreja no Rietumlatvijas uz Austrumlatvijas arhitektūras iezīmēm, pārsvarā gan saglabājot Rietumlatvijai, precīzāk Kurzemei un Rietumvidzemei, radniecīgus elementus. Viensētu ēku izvietojums bija brīvāks un bija sastopamas dažādas tā variācijas. Dzīvojamā māja varēja atrasties pašā sētas centrā un ap to bija dārzs. Dzīvojamai mājai vienā pusē bija novietotas kūtis un klētis, kas kopā veidoja savā ziņā noslēgtu pagalmu. Mazliet tālāk atradās rija. Pirts atradās nostāk, parasti aiz kūtīm.^[57]

Latgalē slāvu kultūras ietekmē,^[58] viensētas bija retāk sastopamas un cilvēki vairāk dzīvoja mazāku māju kopumos — sādžās (latgaliešu: dzeraune) ar sīkām saimniecībām.^[59] Izplatītākie apmetņu veidi bija rindu sādžas un izklaidu sādžas, kurām bija vairāki ēku izvietojuma plānojumi:

• taisnstūrveida pagalms, ap kuru cēla visas ēkas un, kuru veidoja divas pret ielu vērstas un viena līdztekus ielai būvēta celtne;
• divpagalmu princips — visas ar galiem pret ielu vērstās ēkas izvietoja šādi: centrā dzīvojamā māja, uz vienu pusi no tās kūts, uz otru — klēts;
• kūts un dzīvojamā ēka novietotas līdztekus un tik tuvu kopā, ka saskaras jumtu slīpes, starp ēkām atrodas slēgts aploks, klēts u.c. ēkas atrodas attālāk; u.c. plānojumi.

Latgales arhitektūru ietekmēja ne tikai tradīcijas un zemes trūkums. 19. gadsimta pirmajā pusē Krievijas Impērijas valdība izdeva celtniecības norādes. Dzīvojamās mājas bija jābūvē ar logotajiem istabu galiem paralēli mājai vienā vai abās tās pusēs, kamēr izveidojušies regulārie pagalmi jānoslēdz ar žogiem un vārtiem. Saimniekiem parasti bija tikai viena vai dažas rijas un akas uz visu sādžu. Pirtis ierīkoja aiz katras sētas dārziem, gar upes vai ezera malu. 19. gadsimta otrajā pusē lielākajai daļai sētu bija tikai no 5 līdz 10 ha zemes, ko tālāk sadalīja daudzos starpgabalos — kopējos tīrumos.^[60]

Senie latvieši dzīvoja saimēs, kas bija viensētas apdzīvojošu cilvēku kopums. Pie tās sākotnēji piederēja sētas īpašnieka ģimenes locekļi, taču laika gaitā tajā iekļāvās arī kalpi un kalpones, kas bija vai nu brīvi cilvēki bez īpašumiem vai arī nebrīvi cilvēki kā dreļļi (karagūstekņi) vai cilvēki, kuri brīvību ir zaudējuši uz laiku, nespējot atmaksāt parādu. Senākais ģimenes veidošanas veids varētu būt bijusi sievas zagšana. Arnolds Spekke savā darbā „Latvieši un Livonija 16.gs.” par sievas zagšanu rakstīja šādi:

Ja kādam zemniekam ir dēls, kas jau diezgan liels, lai ņemtu sev sievu, (dēls)izraugās sev kādu no kalponēm, kas viņam patīk, un dodas ar saviem draugiem, kurus sev sadabūjis, apslēpjas kaut kur mājas tuvumā, kur atrodas jaunava, un, uzmanījuši brīdi, kad tā iznāk laukā, to ar varu sagrābj, iesviež minētam nolūkam sagatavotās kamanās un steigšus dodas mājup. Kad nu līgavas tuvinieki izdzird kliedzienus, viņi metas laukā, apbruņojušies pīķiem un šķēpiem, lai atņemtu līgavu uzbrucējiem. Kad viņi tos panāk, abu pulku starpā norisinās nikns kautiņš, un kas tad izrādās par stiprāku, tas patur līgavu.^[61]

Ar laiku zagšanas vietā ieviesās pirkšana un vedēji varēja arī vienoties ar saimes tēvu par samaksu, līdz ar to jaunava kļuva par preci (no tā arī cēlies vārds „precēt”). Šādos gadījumos dots līdzi arī pūrs — pašas meitas darinātais — adījumi, audumi, tērpi, rotas, kā arī lopi.^[62] Latvijai atrodoties PSRS sastāvā 1946. gadā tika sākta kolektivizācija, kad no viensētām cilvēki tika pārcelti uz kolhozu centros jaunveidotajiem pilsētciemiem. Līdz 1965. gadam no viensētām bija pārvietotas jau 22 000 ģimenes, t.i. 11% lauksaimniecībā nodarbināto.^{[nepieciešama atsauce]} Mūsdienās Latvijā turpinās jau 18. gadsimtā sākusies urbanizācija un 2009. gadā pilsētās jau dzīvoja apmēram 68% Latvijas iedzīvotāju.^[63]

Y-hromosomas izpēte parādījusi, ka latviešu vidū dominē N1с1^[64] un R1a^[65] haplogrupas. N1c1 haplogrupa ir visplašāk izplatīta Ziemeļeiropā (starp somiem, sāmiem, igauņiem, lietuviešiem, krieviem, zviedriem un Sibīrijā), bet R1a — Centrāleiropas, Austrumeiropas, Ziemeļeiropas un Ziemeļindijas tautās. Haplogrupa R1a plašāk izplatīta starp ungāriem, poļiem, baltkrieviem, mariešiem, ukraiņiem, krieviem, mordviešiem, slovēņiem, igauņiem, čehiem, lietuviešiem, komiešiem, norvēģiem, kirgīziem, kā arī daļā Indijas iedzīvotāju.

Valsts	Reģistrētais skaits
1.  ASV	96 070[2]	9.  Norvēģija	10 503[66]	15.  Francija	956[67]
2.  Īrija	45 836[68] (20 593)[69]	8.  Vācija	9775[67]	16.  Venecuēla	300[70]
3.  Apvienotā Karaliste	36 000[67]	10.  Zviedrija	4116[67]	17.  Argentīna	200[67]
4.  Krievija	28 520[71]	11. Ukraina	4800[72]	18.  Gruzija	200[67]
5.  Kanāda	27 870[73]	12.  Lietuva	2400[74]	19.  Čīle	100[67]
6.  Brazīlija	25 000[75]	13.  Igaunija	2177[76]
7.  Austrālija	18 938[77]	14.  Baltkrievija	1549	KOPĀ	vairāk nekā 220 000

• Latviešu personvārdi
• Trimdas latvieši
• Latvijas demogrāfija

• Uldis Ģērmanis. Latviešu tautas piedzīvojumi. (1958). Vienpadsmitais izdevums Atēna, 2009; 344 lpp. (latviski)
• MĪTI PAR LATVIEŠU UN LATVIJAS VĒSTURI UN PIEZĪMES PAR TĀ DĒVĒTO LATVIJAS TĒLA JAUTĀJUMU Jānis Krēsliņš, Jaunā Gaita nr. 213, 1998. gada jūnijs.

• Arnis Terzens „Saruna ar Ritu Grāveri” — Kabinets Nr. 88, 2010. (latviski)
• Garlībs Merķelis „Vidzemes Senatne” tulkojis Kaudzītes Matīss — Izdeva J.Ozols, Rīga 1906. (latviski)
• Teodors Zeiferts „Latviešu rakstniecības vēsture. Latvieši” — Gulbis, Rīga 1922. (latviski)
• Jēkabs Ziedars „Šūpo šūpuli. Kā apturēt tautas izmiršanu” — Baiba Ziedare, Jelgava 2009. ISBN 9789984397979 (latviski)
• Endre Bojtár "Foreword to the past — a cultural history of the Baltic people"^{[novecojusi saite]} — Central European University Press, Budapest 1999. ISBN 0585457654 (angliski)
• Parīzes Miera konferences Latvijas delegācijas Miera konferencei adresētais memorands (latviski)
• Carte Ethnographique de L' Europe — Lausanne 1918.

• Putniņa un Cimermaņa animācijas filma «Latvietis», Animācijas Brigāde 2007. (latviski)
• Anša Epnera dokumentālā filma «Es esmu latvietis», Latvijas Kino 1990. (latviski)
• Zinātnes kafejnīca "No kā cēlušies latvieši" (17.03.2016), Latvijas Universitāte 2016. gada 17. martā (latviski)